Biezs rokas lējuma papīrs mūžīgi mainīgās ūdeņu masas tonī, masas, kas biezē un iztvaiko, miglo bez horizonta. Tajā līgojas trausls, caurspīdīgs zīmējums ar Haronu, dvēseļu pārcēlāju. Šīs sirreālās vīzijas redzamas Ilmāra Blumberga (1943–2016) izstādē Paliks tikai lidojuma sajūta Karla fon Stricka villā. Te ir apmēram 60 darbu par Venēcijas tēmu ciešā saderībā ar purgatorija noskaņu, kuru mākslinieka dēls jurists Ilmārs Blumbergs notvēris kādā grupas Mielavs un pārcēlāji koncertā. Šī ir pirmā Ilmāra Blumberga izstāde, kuru no mākslinieka ģimenes krājuma pilnībā sagatavojis Blumberga fonds.
Lūgšana uzklausīta
Adrijas jūras pērle Venēcija, kā zināms, ir cēlusies no ebreju geto. Latvijas glezniecībai to pirmais 1910. gadā atklāja Jāzeps Grosvalds, labāko aprindu jauneklis. Venēcija pilnībā mainīja scenogrāfa Ludolfa Liberta krāsās sašķēpelētās formas par labu villotam virmojumam. Ar dīvainu satraukumu un jūsmu Venēciju ir gleznojuši Juris Baklāns, Biruta Delle, Aleksejs Naumovs, Kaspars Zariņš. Visi koloristi. Ar aizraujošu elpu tapušas Normunda Brasliņa Venēcijas dīvaino rakursu fotogrāfijas bez cilvēkiem.
Ilmārs Blumbergs, kuratora Andra Brinkmaņa aicināts, te dzīvoja 2004. gadā no 12. oktobra līdz 22. novembrim īstā venēciešu ģimenē netālu no Lielā kanāla. Viņš atvēra izstādi Lūgšana par redzēšanu Svētā Ludoviko baznīcā, skicēja, fotografēja un uzrakstīja stāstu. Izskatās, ka viņa lūgšana tika uzklausīta. "Tik intensīvs pārdzīvojumu laiks vairs nav pieredzēts. Tāpēc Venēcijā vairs neatgriezos," Ilmārs Blumbergs raksta Venēcijas grāmatās, kas divus gadus vēlāk iznāca ar uzņēmēja un mecenāta Māra Bensona finansiālu atbalstu 500 eksemplāros. 300 eksemplāru pārdošanas summa tika ziedota Gaismas pils celtniecībai. Toreiz grāmatas atvēršanas svētkos pirmizrādīja arī režisora Dāvja Sīmaņa filmu Zīmētājs, ar kuru tagad sākas izstāde.
Kamera fokusēta uz mākslinieka darbnīcu Rīgā, Ieriķu ielā: Ilmārs Blumbergs zīmē, neatraujot zīmuļa smaili no papīra, zīmē ar abām rokām, zīmē ar plaukstu, ierīvējot grafītu papīrā. "Zīmējumā ir iespējama pilnība," viņš saka. Mēs redzam, kā no līniju tīmekļa iznirst kāda seja, skrapsts pieņemas niknumā – seja skatienam pazūd: "Velkot līniju, nedrīkst domāt."
Ko tu paņemsi līdzi?
Karla fon Stricka villas verandas drūpošais izotops, kurā risinās Ilmāra Blumberga mistērijas fināls, ir slēgts. Ieejas tajā nav, bet no malas var vērot lūgšanas altāra Pēdas. Asociācijas ar Rembranta Pazudušā dēla atgriešanos un Alvja Hermaņa izrādi Brodskis/Barišņikovs ir tūlītējas.
"... только вода и она одна всегда и везде остаётся верной себе нечувствительной к метамoрфозам."*
Pa vidu starp filmas melno kabinetu un gaišo altāri rindojas zīmējumi, kur aiz redzamās realitātes trauslajām mežģīnēm kā anfilādē viena telpa ver vaļā nākamo, nākamā – nākamo. Mākslinieka iekšējais locis gremdējas lielajā kultūras straumē, kad nezināmā priekšā dzīvības enerģija iegūst vislielāko garīgo intensitāti un skaistuma bezgalības pārdzīvojumu. Ko tu paņemsi līdzi, kādu dvēseles kravu ieliksi melnajā Harona gondolā? Vai nāves bailes, izmisumu zaudēt paškontroli aiziešanas brīdī un neziņu par to, kas sekos nebūtībā?
Ilmārs Blumbergs kā Pērs Gints šaurajā gondolas līknē iesviež gaisa pilis, katedrāles kupolus un zvanītavu torņus un kāda Dailes teātra budista padomu – esi tāds, kāds tu biji, kad biji iemīlējies. Nekur nav teikts, ka gondolai jābūt vienai, ja bagāžas ir tik daudz. Kādā no kravām, kā šķiet, Ilmārs Blumbergs sašņorējis visus savus sagūstītos dēmonus. Šie zīmējumi uz sniegbaltā papīra ir apzīmogoti ar Venēcijas spārnoto lauvu, ar iniciāļiem IB, ar jūras zirdziņu un kādu mūžīgā spara ratu. Vienošanās izskatās juridiski pareizi pabeigta. Darījums ar mistisko gondoljeru noslēgts. Domājams, ka vienošanās stājās spēkā 2016. gada 11. februārī pulksten sešos no rīta, kad Ilmārs Blumbergs Rēgensburgas slimnīcā Vācijā mira.
Neuzrakstītā vēstule
Ilmāra Blumberga zīmējumos pavīd arī vertikālas gondolas, tā kā Nesijas, tā kā izkaptis. Vai nu strandējušas lagūnā, nenonākot līdz gala pieturai, vai stāv uz enkura, gaidot nākamo pieprasījumu. Pavīd Melnā Madonna ar zīdaini, kuram ir veča seja, Dievs Tas Kungs ar gondolu rokā, "morga horizontālā masa" (Josifs Brodskis), "ēnas un nojautas, kas neskaidri sakustas melniem putekļiem ieberztajā jau ne-būtnē" (Ivars Runkovskis).
Grāmatā Es nemiršu (2013), kas tapa, apzinoties dzīves īslaicību, 189. lappusē tika rezervēta brīva vieta kādam tekstam ar parakstu "Imanta Tilberga neuzrakstītā vēstule Ilmāram Blumbergam".
Šogad 1. septembrī, Ilmāros, dzejnieks Imants Tilbergs vēstuli atnesa. Citēju fragmentu:
"Jo uztvert ir tas pats, kas radīt. Te es redzu visu mākslu jēgu.
Un jo vairāk varu es pats, un jo vairāk man dabas un mazāk mākslas, jo vairāk es esmu sabiedrība priekš sevis paša; priekš cita tik – cik mēs spējam viens otru saprast. Tā ir tā elkoņa patiesība, tā notur – daba natura. Tā es atjaunojos, viens (cilvēks) no visiem cilvēkiem. (..) Es esmu krietnu soli no tevis, blakus tas nav, blakus – tas izslēdz iespēju redzēt tevi. (..) Harmonijā un līdzsvarā nav vairs radīšanas, kas haosā. Haoss ir dzimšana, šūpulis, ola – no kā viss sākas (un arī beidzas). Līdzsvars ir noturēšanās, viens mirklis, vējš, kas uzliesmo ugunskurā.
To sajūt katrs, bet katram tas tā vis neatklājas, neparādās, nepasakās tā, lai saprastu, ka tas ir sākums vai ka tās ir beigas. Pilnība ir beigas. Vilnis nes līdzsvara, harmonijas tiesu uz haosa pusi."
Izstāde Paliks tikai lidojuma sajūta būs skatāma arī Baltajā naktī 9. septembrī.
Ilmārs Blumbergs
Izstāde Paliks tikai lidojuma sajūta Karla fon Stricka villā līdz 17.IX
*…ūdens un tikai ūdens/ vienmēr un visur paliek uzticīgs/ sev – nejūtīgs pret pārmaiņām. Kārļa Vērdiņa tulkojums
