Kopš septembra sākuma Rīgā veselās divās izstādēs varēja baudīt mākslinieka Ilmāra Blumberga mākslu. Viena no tām – “Paliks tikai lidojuma sajūta” Kristiana Karla fon Stricka villā, kurā bija eksponēti ap sešdesmit mākslinieka oriģināltehnikas darbi uz rokas lējuma papīra par Venēcijas tēmu – jau slēgta, bet izstāde “Tas pats” galerijā “Māksla XO” vēl aizvien skatāma līdz 9. oktobrim.
K. K. fon Stricka villā skatāmajā Blumberga darbu ekspozīcijā bija dzirdamas Venēcijas skaņas, kā audio celiņš zīmējumiem, kas izkārtoti pie sienām garās rindās. Liekas, ka izstādes iekārtotāji telpu ar tiem bija apguvuši, cik vien fiziski iespējams. Vecā ēka tiem bija atbilstoša, gandrīz vai kā atblāzma Venēcijas baznīcai, kurā šie darbi pirmoreiz tika izstādīti 2004. gadā.
Galerijā “Māksla XO” darbu izkārtojuma ziņā izspēlēts līdzīgs scenārijs – neliela izmēra zīmējumi kārtojas pie galerijas sienām viens otram līdzās. Pie katra no tiem var pavadīt ilgu laiku. Plašajā darbu kopumā, ieraugot zīmējumu, kas saintriģē, nākas dažus soļus atkāpties un iztēloties, ka tas telpā ir viens, nevis iespiests garajā rindā. Pieķeru sevi skatāmies mazu, ar vieglu zīmuļa pieskārienu iezīmētu punktiņu, kas planē virs Kalpotāja galvas. Šķiet, ka bez tā nemaz nevarētu iztikt. Šis pieskāriens, kas varētu arī būt nejauši tur gadījies, ir tikpat svarīgs, cik Kalpotājs. Blumberga darbi izraisa šādu vēlmi raudzīties uz mazām detaļām – visaizraujošākie ir mazie punktiņi vai kāds impulsīvs švīkājums, vai uzvilkta līnija.
Izstādes nosaukums “Tas pats” ir rakstīts uz kartona kastes, kura novietota uz grīdas. Tas it kā sola apliecinājumu zināmajam un pieņemtajam par Blumbergu, tomēr pati izstāde to nesniedz – šie zīmējumi iepriekš nav bijuši apskatāmi publiskajā telpā. Tie uztverami kā mākslinieka skiču grāmata, kurā vērojams idejas ceļa sākums – idejas uzplaiksnījumi, kas Blumbergu vedināja tās realizēt iespaidīgākos formātos. Tādā ziņā izstāde ir atkailinoša, jo tās vīziju nav izstrādājis pats mākslinieks. Darbi ir izlikti viens aiz otra, atšķiroties no Blumberga paša iekārtotajām izstādēm, kurās darbi veidoja tādu kā estētiski un konceptuāli vienotu ķermeni.
Izstādi apstaigāju, cenšoties galvā artikulēt to sajūtu, kas kaut kur šajos darbos pastāv. Nekas netraucē, jo šeit, atšķirībā no fon Stricka villas, fona trokšņu nav. Ir klusums, kas ļauj visu uzmanību veltīt darbiem. Vairākkārt dzirdēta frāze, ka baudāmā skaņdarbā vissvarīgākie ir klusuma brīži. Līdzīgi vizuālās mākslas darbos harmoniju rada telpa jeb tukšums, kas pastāv starp darba elementiem. Blumberga darbi ar šo uzskatu pilnībā sabalsojas. Izstādes iekārtojumā brīvu telpu var saskatīt tikai vietām, bet Blumbergs savos zīmējumos to jūtīgi pārvalda. Figūras kairina tikpat daudz, cik tukšums, kuru tās apdzīvo. Tukšums, kas ir bezizmēra telpa mākslinieka pieskārieniem.
Mana līdzšinējā pieredze ar Blumberga darbiem bijusi izstāžu zālē “Arsenāls”. Izstāde “Es nemiršu” trīspadsmit gadu vecumā mani uzrunāja ar šķebinošiem krāsu salikumiem, baismīgām sejām un vispārējo izstādes vērienu. Pēc Blumberga nāves pagājušogad izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā bija skatāma izstāde “Visu laiku snieg”. Ja pirms tam šķita, ka Blumberga darbību raksturo dažādas meistarīgas estētiskas rotaļas, trīsdesmit piecu gleznu sērija “Arsenāla” Radošajā darbnīcā vedināja domāt ko citu – ka Ilmārs Blumbergs bija mākslinieks, kurš dzīvoja, reflektēja un spēja cilvēcīgā, godīgā veidā stāstīt par dziļi personīgiem savas dzīves notikumiem.
Tagad, galerijā nonākdams pie šiem mazajiem zīmējumiem, saņemu šo apliecinājumu vēlreiz. Gluži tāpat kā Blumberga dzīve pavīd viņa mākslā, tā arī māksla nekad nav pametusi viņa dzīvi. Izstādītie darbi apliecina, ka viņš visu laiku zīmēja. Mākslinieks domāja, skicēja un pierakstīja savas domas zīmējuma formā. Fon Stricka villā bija redzami “gatavi” Blumberga darbi, turpetī šeit skatītājiem ir iespēja ielūkoties “jēlmateriālā”. Tādas iespējas gadās reti.
